1949.gada 25.marta deportācijas atceroties

    Lasot atmiņu stāstus, jūtams, ka izsūtījumā latvieši tikuši cienīti kā labi un čakli darba darītāji. Pēc atļauju saņemšanas braukšanai atpakaļ uz Latviju, daudzi atceras, ka viņu uzņēmumu vai kolhozu vadītāji nelabprāt šķīrās no labākajiem darbiniekiem. Tomēr ilgas pēc dzimtenes, pēc savas Latvijas zemes bija spēcīgākas par to, ka atkal jāšķiras no sapelnītā, uzceltā vai izaudzētā. Par vietējiem sādžu iedzīvotājiem atmiņās parasti min, ka bijuši izpalīdzīgi, bet dzīvojuši citādi kā Latvijā ierasts. Lopi brīvi staigājuši pa sādžu, govis ziemā turētas ārā.
    Izsūtīto atmiņās kā viens no pazemojošākajiem brīžiem minēta izsēdināšana galapunktā no vagoniem. Apkārtējo kolhozu pārstāvji bija sabraukuši izvēlēties ģimenes, kuras tad arī strādāja un dzīvoja viņu saimniecībās. Priekšroka, protams, bija jauniem, spēcīgiem cilvēkiem bez bērniem. Savukārt vientuļas mātes ar maziem bērniem vai vecie un slimie bija pēdējā izvēle. Lielākoties visās atmiņās šis brīdis tiek apzīmēts kā „vergu tirgus”. Bija jāmācās izdzīvot citā klimatā, citos apstākļos.
    Ir pagājis jau 71 gads, bet 1949.gada 25.marta notikumi joprojām tautas atmiņā ir palikuši kā viena no cilvēkus pazemojošākajām vēstures lapaspusēm.

Fotogrāfijas no Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma